Restorāns Borchardt Berlīnē

Restorāns Borchardt Berlines centrā (blakus Friedrichstrase) ir vēl viens restorāns, ko var pieskaitīt kategorijai “vecākie restorāni Berlīnē”. Principā, bez revervācijas šeit tikt iekšā ir gandrīz neiespējami (it īpaši sestdienas vakarā), bet liekot uzsvaru uz vārda “gandrīz”. Mēs, neskatoties uz to, ka zvanot uz restorānu rezervāciju dabūt nevarējām, tomēr turp devāmies, lai izmēģinātu laimi. Šoreiz veiksme bija ar mums.

Ieejot restorānā, cilvēku balsu radītais skaļums ir neaptverams! Tā kā restorānam ir viena liela telpa ar ļoti, ļoti augstiem griestiem, tad akustika šeit ir laba.  Lielajā skaļumā un cilveku pārpildītajā telpā, itin viegli atradām zāles pārzini un lūdzam galdiņu 3 personam (rezervācijas tātad mums nebija).  Iespējams tāpēc, ka viens no mums bija “vietējais” un ļoti labi runā vāciski, mazliet palīdzeja. Mums piedāvāja pagaidīt pie bāra līdz kāds galdiņš atbrīvosies. Gaidīšana – līdz 45 minūtēm! Tā kā veiksme tajā vakara bija ar mums, tad pēc nieka 10 minūtem, kad pie bāra tikai sākām pētīt ēdienkarti un dzērienu karti, tikām pie sava galdiņa.

Ļoti pārsteigta biju ieraugot pašu ēdienkarti, jo šādam restorānam piestāvētu kas labāks par vienu melnbaltu printetu A3 lapu. Bet redzot to, cik cilvēki vienā vakarā restorānam “iziet cauri” (ja nemaldos, es saskaitīju vismaz 3 vai pat 4 “servisus” pie dažiem galdiņiem), es saprotu, kādēļ tas ir tā. Bija labi, jo man bija iespēja edienkarti atvest mājās un pakaitinat vīru. Viesmīļu skaits šeit ir liels un tas, kādā ātruma viņi šeit pārvietojas, ir redzēšanas vērts. Varu droši teikt – lielāka daļa puišu un meiteņu, kas Latvijā strādā, vai sevi dēve par viesmīļiem, nespētu tikt līdzi šādam ritmam. Jo tādu darba ritmu nevienā Latvijas restoranā vai kafejnīcā (ne lielā, ne mazā, ne letā, ne dārgā) vēl neesmu redzējusi. Tam, protams, ir savi mīnusi. Ja tu neesi restorāna pastāvīgais klients vai “stārs” (vismaz vietējā mēroga), tad ar tevi kā klientu īpaši neauklējas. Mums ar to problēmu nebija, paši sev gan vīnu varējām ieliet, gan ūdeni papildināt. Tas gan nedara godu restorānam.

Aptuveni šādi izskatās tikko uzklāts galds. Izkustinājam tikai sviesta nazīšus.

Par publiku….restorāna galvenie apmekletāji ir “dzeltenās preses” publika. Šī iemesla dēļ pie ieejas restorānā bieži dežurē arī šīs kategorijas preses žurnālisti. Lielai daļai klientu apmeklējot restoranu ir liela vēlmei izrādīties un tad nu katrs dara kā māk un var. Tā kā mēs vietējās slavenības nepazinām, tad mums tas bija tikai teātris, uz ko smejoties noraudzīties. Īpaši izcēlās jauniešu kompānijas. Viņu uzvedību vislabāk varētu raksturot ar vārdiem “kārtējā sērija no seriāla “Intrigante” (“Gossip Girl”). Smieklīgi! It sevišķi to jauniešu uzvedība, kam līdz pilngadībai vēl mazliet jāpagaida. Kādā brīdī restorānā ienāca arī kāds īpaši slavens kungs Vācijā, jo visi restorānā esošie cilvēki sāka sačukstēties un viesmīļi pat uz mirkli piebremzēja. Spreižot pēc kunga izskata, nospriedām, ka viņš ir no kino pasaules.

Jāatzīstas, ka ēdienkarte nebija no tām aizraujošākajām, bet ēdieni bija no vidēji dārgiem līdz ļoti dārgiem.

Ilgstoši katrs domājām, ko ēdīsim un brīdī, kad viesmīlis pieņēma pasūtījumu, secinājām, ka visi esam tomēr palikuši pie vienas izvēles – tradicionālās Vīnes šniceles ar siltajiem kartupeļu salātiem (21.00 Eur). Šis ēdiens ir restorāna Borchardt īpašo ēdienu sarakstā. Iespējams tas tāpēc, ka šis ir bijis viens no iecienītākajiem Ādolfa Hitlera restorāniem (tā baumo!). Šoreiz vakariņās izvēlējāmies vienu ēdienu, un labi vien bija jo šniceles izmērs bija liels, maigi izsakoties. Klāt izvēlējāmies vīnu – 2010.gada Riesling Classic Rheingau, Schloss Reinhartshausen (36.00 Eur).

Restorānā fotogrāfēt ir aizliegts un arī restorāna mājas lapā bilžu īsti nav (tas dēļ tām zvaigznēm), bet ar modernajām tehnoloģijām jau var izdarīt visu. Ātri tapa arī šī bilde:

Teikšu kā bija – nebija īpaši garšīgi! Pieļauju, ka visi citi ēdieni no ēdienkartes bija garšīgāki, bet šo neiesaku ņemt. Uz kalna, slēpojot, ir ēstas daudz garšīgākas. Kartupeļu salāti gan bija gardi, to nevar noliegt. Un vīns! Tas arī bija ļoti labs.

Kopumā kā vieta man šis restorāns ļoti patika. Augsti griesti, skaistas sienas un iespaidīgas kolonnas, daudz svaigi grieztu ziedu, ļoti skaistas durvis uz virtuvi, liela un masīva bāra lete. Atmosfēra jau patiesībā arī bija laba, jo ja telpā skan skaļi smiekli, dažu apmeklētāju dziedātas dziesmas un valda vispārēja jautrība, tad slikti nevar būt. Attiecībā uz ēdienu un apkalpošanu es biju gaidījusi daudz vairāk. Apkalpošana bija pavirša un principā nekāda, kaut viesmīļi bija laipni un smaidīgi. Nepareiza bija arī ēdiena izvēle. Es apzinos, ka neesmu ne attiecīgā statusa cilvēks, ne pat vietējā mēroga slavenība. Apzinos arī to, ka cilvēku daudzums šajā sestdienas vakarā bija ļoti liels. Tomēr man ir lielāka cieņa pret restorāniem, kur visi klienti tiek apkalpoti vienādi.

Pēc restorāna apmeklējuma mani pārņēma divējādas sajūtas. Ja ir iespēja, aizejiet tomēr uz šo restorānu, jo to vajag redzēt. Vajag sajust to auru un to atmosfēru, kas tur valda. Varbūt jūs tur jutīsieties kā zivs ūdenī. Mums tā bija laba vakara izklaide, jo pašiem bija ļoti laba kompānija. Bet ja vēlaties ideālu apkalpošanu, mierīgu un lēnu vakaru, tad ir jāizvēlas cits restorāns.

Restorāna telpa no iekšpuses.

Lielās durvis fonā ved uz virtuvi. No ārpuses virtuve izskatījās liela un plaša, saglabājusi vēl daļu no senās tehnikas.

Adrese:
Französische Straße 47
10117 Berlin
www.borchardt-catering.de

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: