“Buon appetito” vai tomēr “labu apetīti”?

Rīgā ir kāds itāļu restorāns, kurš pastāv jau daudzus gadus. Es to atceros, jo pirmo reizi uz turieni devos, kad mana jaunākā māsa vēl mācijās staigāt. Tagad māsa jau liela, tas nozīmē, ka arī restorāns ir izturējis laika pārbaudījumu. Pati sev uzdodu jautājumu, vai Rīgā vispār ir daudz tādu restorānu, kas spējuši pastāvēt 10 un vairāk gadus? Stāsts šoreiz būs par Restorānu Picēriju Da Sergio. Ideja doties uz šo, sen neapmeklēto restorānu, guvu no labas paziņas, kopīgi dzerot vīnu ceturtdienas vakarā. Iespaids par šo restorānu man vienmēr ir bijis “ne-slikts”. Ēdienu atceros kā labu, pietiekoši kvalitatīvu un varētu pat teikt gandrīz itālisku. Apkalpošana – Latvijai raksturīga un ļoti mainīga. Neskatoties uz to, ka restorāna interjers pēc manām domām nav speciāli veidots, iekārtojums ir omulīgs un mājīgs. Interjers veidojies gadu gaitā, nearko īpaši neizceļas…tādu bieži vien var sastapt arī pašā Itālijā – nedaudz paviršs, apbružāts ar “vecuma piegaršu”. Rūtainie galdauti, flīžu grīdas un siltās dienvidu brūnganās krāsas ir tās lietas, kas mazliet atgādina Itāliju. Un TV, kas pārraida mistisku mūzikas kanāla repertuāru…pilnīgi ārpus jebkādas loģikas, bet tas šoreiz netraucēja. Cilvēku daudz, sarunas skaļas un viesmīļi burtiski skrien. Ēdienkarte itāliski nobružāta. Jauki. Gāju uz restorānu ar sajūtām, ka vilšos apkalpošanā, jo pēdējā laikā par šo restorānu bieži nācies dzirdēt – “Ēdiens jau labs, bet tā apkalpošana….”. Bet rezultātā viss izvērtās pozitīvāk, nekā biju iedomājusies – vakara gaitā gaisā bija jūtams tāds viegls pofigisms (ne sliktā nozīmē) attiecībā pret klientiem. Ar sirdi un dvēseli viesmīle savu darbu nedarīja, bet šoreiz tiešām nevaru pārmest ne nolaidību, ne pieklājības trūkumu, ne apkalpošanas ātrumu. Viss bija: ēdiens, dzērieni, sarunas. Tieši tā kā vienkāršā Itāļu picērijā pienākas. Ēdienkarte bagāta, izvēle liela un atbilstoša dažādām gaumēm. Es izvēlējos BRUSCHETTA AL POMODORO FRESCO(Grauzdēta maize ar tomātiem, ķiplokiem un garšvielām) – 2,30LS un Māris kā pirmo ēdienu izvēlējās PROSCIUTTO E MELONE (Parmas šķiņķis ar meloni) – 3,00LS. Viennozīmīgi šai sezonai neatbilstoša izvēle, bet, ko darī, ja gribas? Kā otro ēdienu es izvēlējos GNOCCHI VERDI AL RAGO DI FUNGHI (Spinātu klimpas ar sēņu mērci)  4,90LS un vīrs paņēma SPIEDINO DI GAMBERONI (Šasliks no tīģeru garnelēm) 7,90LS. Cenu līmenis demokratisks, sākot no 2.00 LS līdz 12.00 Ls par porciju (gaļas un zivs ēdieni). Uzreiz vēlos uzteikt garšīgo maizīti, kas iemērcēta labā olīveļļā un balzamiko garšoja lieliski.  Tomātu maizītes bija sulīgas un garšvielu daudzums lieliski nodozēts. Vienīgi, tomāts pliekans un bezgaršīgs, ko savukārt labi maskēja ķiploks un citas garšvielas. Ēdiens nepārsteidza un Itālijā ēstās bruschetta, viennozīmīgi nepārspēja. To arī negaidīju. Māra paņemtā melone ar prosciutto šķiņķi šķiet bija labāka izvēle. Ja reiz esi ēdis, ar vecas itāļu kundzītes rokām gatavotus, ņoki, tad jebkuri veikalā pirktie, gatavie liksies tikai vārga atblāzma no īstajiem.  Man ir bijusi tā laime to izbaudīt, jo kāda mana drauga vecvecmāmiņa mūs regulāri baroja ar pašas gatavotu pastu,ravioli un gnocchi. Šeit gatavotie ravioli bija tālu no orģinālajiem, bet intersantākus tos padarīja spinātu garša, kā rezultātā kopējais iespaids bija labs. Māra izvēlētās garneles gaidīju ar lielu nepacietību. Es īsti nevarēju saprast, ko nozīmē šašliks no tīģergarnelēm (interesanti ka ēdienkartē ieraksttīts tīģeru garneles). Izrādās, ka vienkārši uz iesma sadurtas, labi nogrillētas, lielas un garšīgas. Dārzeņi piedevās arī labi pagatavoti. Man liels pārsteigums bija Da Sergio vīnu karte. Dažādi, labi vīni, kas pārstāvēja plašu cenu diapazonu. Manu respektu un cieņu restorāns ieguva, ieraugot dzērienkartē Moët & Chandon Dom Pérignon (160.00 Ls), Krug Grande Cuvée (170.00 Ls) un Louis Roederer Cristal (240.00 Ls) šampaniešus. Nez vai šai restorānā ir regulāri šo dzērienu lietotāji? Šoreiz, saudzējot vīra maciņu, atturējos un neizvēlējos nevienu no tiem. Restorāns piedāvā arī dažādus ļoti labus itāļu vīnus (1999. gada Brunello Montalcino D.O.C., 2001.gada Barbaresco Gaja, 2000.gada Amarone della Valpolicella Classico D.O.C, 1998.gada Cabernet Sauvignon/merlot), sākot no 8.00 Ls par pudeli līdz pat 210.00 Ls par vīna pudeli. Ir ko izvēlēties. Vienīgais, ja restorāns piedāvā tik plašu vīnu klāstu, tad būtu labi, ja būtu kāds, kas par tiem prot pastāstīt.  Noskaņojuma dēļ šoreiz palikām pie itāļu mājas vīna un mūsu izvēle bija nekļūdīga, jo kopā ar mūsu izvēlētajiem ēdieniem, tie bija tieši laikā. Vienkāršs ēdiens un vienkāršs mājas baltvīns vienkāršā darba dienas vakarā. Vakara noslēgumā  izdzērām stipru espresso kafiju un bijām gatavi doties prom. Kā jau rakstīju, vakars bija vienkārš, bez pārsteigumiem un lieliem sajūsmas izsaucieniem. Nevienu sliktu vārdu negribas teikt, jo īsti nav par ko. Taču arī atmiņā paliekošs šis restorāns – picērija nav. Tik vien kā tas, ka jāatceras, ka Rīgā, pie Matīsa tirgus, ir vieta, kur var dabūt plānās itāļu stilā pagatavotas picas, klāt izvēloties Cristal šampanieti par 240.00 Ls. Par to arī pacelsim glāzi! Inga

Comments
2 Responses to ““Buon appetito” vai tomēr “labu apetīti”?”
  1. Marija says:

    Kas, lūdzu, būtu ēdiens ar nosaukumu “Gnochi verdi al ragO di funghi? Jau vairāk nekā 10 gadus Itāliju saucu par mājām, bet kaut ko tādu vēl nav nācies nogaršot…starp citu, dzīvojot šajā “kvalitatīva ēdiena pazinēju lielvalstī”, esmu viesojusies gan izcilos, zvaigžņotos restorānos, gan pavisam vienkāršās lauku tratorijās (trattoria), dažādos reģionos. Mani novērojumi liecina, ka arī Itālijā, pat Mišlēna, Gambero Rosso utt. novērtējumu ieguvis lokāls, nebūt nav garantija, ka pilnīgi visi ēdieni būs visaugstākajā kvalitātē. Piemēram, viesojoties kalnainās zonās valsts vidienē, drīzāk izvēlēšos kādu no vietējiem sieriem, medījumu, turpat uz vietas lasītas un pagatavotas sēnes, nekā piemēram, jūras produktus. Un ja nu tomēr, tad, protams, lielas pretenzijas necelšu, ja gala iznākumā pasūtītais ēdiens nebūs gluži tāds pats, kā gatavots zonā pie jūras (neattiecas uz D Itāliju, kur ir gan jūra, gan kalni blakus). Itāļi paši to itin labi pieņem un nekādu traci netaisa. Un nav jau arī par ko…īstam gardēdim pavisam skaidrs, ka vislabāko “Pollo alla griglia” gatavo tieši Eugānejas kalnos (colli Euganei) un nekur citur. Un ka “cuccina Veneta” vislabāk baudīt tieši šajā reģionā, un nevis, piem., Toskānā (Toscana),utt.
    Kāpēc es tik gari? Nu tāpēc, jau, ka dažādās valstīs un dažādās vietās ir savi + un -. Jūsu raksti ir patiešām interesanti, bet manuprāt, reizēm konstruktīvā kritika nedaudz sasveras uz tā kā tādu piekasīšanās pusi. Starp citu, arī Mārtiņam Rītiņam ir gadījušies savi misēkļi, un ļoti daudzas itāļu vecmāmiņas savus raviolus pērk lielveikalos. Un, ja Latvijā esot man gadās ieiet kādā no itāļu restorāniem un izvēlēto ēdienu garša nav pilnīgi autentiska tai, kuru esmu pieradusi baudīt Itālijā, es atceros, ka esmu Latvijā, un ka arī riktīgas latviešu kartupeļu pankūkas sanāk tikai un vienīgi Latvijā, no latviešu kartupeļu šķirnēm. Un to es iemācījos no itāļiem, pieņemt savu valsti, kāda tā ir un vairāk baudīt dzīvi, lai kāda tā būtu.

    • Labdien. Šī restorāna ēdienu nosaukumus es neizdomāju, vienkārši ierakstīju blogā nosaukumu, kas ir ēdienkartē. Es gandrīz 10 gadus par savām mājām saucu Franciju, bet arī tad nekad nesaku, ka ja neesmu dzirdējusi kādu ēdienu, tas neeksistē. Par šo konkrēti tiešām nemācēšu atbildēt – eksistē vai neeksistē Itāijā. Parasti cenšos “nepiekasīties”, bet izteikt konstruktīvu kritiku. Arī Rītiņa kungam, jo pilnīgi piekrītu,ka arī viņam bijuši misēkļi. Šo rakstu rakstīju pirms vairākiem gadiem un tobrīd jutos tā kā uzrakstīju.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: